RPIVA ir kā vidējais latvietis. Daudzi kolēģi bija atsaucīgi un savas jomas profesionāļi, iespējams, pat labākie Latvijā. Tajā pat laikā bija arī tādas personas, kā darvas pilieni medus mucā, kas visu auru sabojāja. Vadītāja bija ok, bet vietnieki bija viens par otru sliktāki. Iespējams, ka tas bija vajadzīgs, lai būtu pasaulē līdzsvars starp labajiem un sliktajiem spēkiem. Varbūt tagad situācija ir mainījusies.
Strādāju RPIVA administrācijā, līdz ar to sanāca saskarties ar visu personālu un priekšstats par šo iestādi tika gūts visā pilnībā. Atalgojums tiek noteikts uz līguma pamata un līdzīgās amata pozīcijās var būt būtiski atšķirīgs. Atšķirības skaidrojamas ar spēju sarunāt un pamatot savu viedokli. Ja salīdzina ar valsts sektoru, tad atalgojums ir viduvējs, ja salīdzina ar privāto sektoru, tad zem vidējā.
Iniciatīva tiek novērtēta, bet jābūt gatavam cīnīties ar iesīkstējušākiem prātiem, kas vēl aizķērušies iepriekšējā iekārtā un vadības modelī. Atmiņā RPIVA administrācija ir palikusi kā krievu dvēsele. Savā starpā plēšas, paši rada problēmas, bet kad vajag tad apvienojas un priecājas, ka atrisina problēmas, ko paši radījuši.
Ja plānojat tur strādāt (ja nelikvidēs), centieties atstāt labu pirmo iespaidu, tad būs vieglāk panākt lielāku atalgojumu. Ar draudzīgajiem vieglāk sadarboties, bet īgņas tiek vairāk respektēti un viņi nereti tur panāk vairāk. Dīvaini vai ne?